Sofijas stāsts

Sofijas_foto

Skatoties uz pretī sēdošo Sofiju, kas, pagriežot muguru savai vecākajai māsiņai, lai nedalītos ar viņu, ar labu apetīti grauž cepumu, grūti noticēt, ka tā ir tā pati meitene, kas pusotru gadu atpakaļ vispār nevarēja ēst cepumus, jo palika slikti. Viņa vispār gandrīz nevarēja ieēst, ātri nogura, un grūti bija atrast ēdienu, no kura viņai nesāktos alerģiska reakcija – vemšana.

Sofija piedzima ar visbiežāk sastopamo hromosomu saslimšanu, kuras seku pamatā bija iedzimta sirds kaite, refluks, daudzu pārtikas produktu nepanesamība, vāja veselība un paaugstināta  jūtība  pret dažādām vīrusu saslimšanām. Šobrīd pat ir grūti detaļās atsaukt atmiņā to šausmīgi sarežģīto laiku, kad mums likās, ka visu dzīvi tā arī dzīvosim – es un mana mazā Sofija bērnu slimnīcā Vienības gatvē, bet mana vecākā meita ar tēti mājās. Tā tas ilga astoņus garus mēnešus, līdz pagrieziena punktam – sarežģītai sirds operācijai.

Varbūt laiks patiešām dziedē, varbūt pati Sofija mūs dziedē, jo katru dienu viņa mūs priecē gan kā brīnišķīgs cilvēks, gan ar jauniem panākumiem savā attīstībā. Bet varbūt tā ir cilvēka apziņas spēja dzēst sāpīgās atmiņas un aizpildīt to ar priecīgiem momentiem, kuru tagad ir daudz vairāk. Vienu varu teikt droši – es nezinu,  kas būtu noticis ar Sofiju un kas būtu noticis ar mani, ja nebūtu bijis Bērnu paliatīvais dienests, kuru mums sūtīja Dievs?!

Ar Bērnu paliatīvā dienesta darbiniekiem mēs iepazināmies vienā no pirmajām reizēm, kad nonācām slimnīcā. Sofijai tad bija viens mēnesis, mēs slimnīcā bijām pavadījuši jau trīs nedēļas un nezinājām, ko darīt tālāk. No vienas puses –  Sofijas veselība nebija laba un stabila (lai Sofiju pabarotu mums bija nepieciešama kaut kāda medicīniskā aparatūra un medicīniskais personāls, kas varētu aprūpēt Sofiju un aparatūru), bet arī bezgalīgi palikt slimnīcā mēs nevarējām, jo neviens nezināja, kad viņai kļūs labāk. Tad mūsu palātā un arī dzīvē ienāca daktere Anda Jansone. No pirmā iepazīšanās brīža kopā ar viņu telpā it kā ienāca miers. Turpmāk mēs ar dakteri satikāmies gan pie mums mājās, gan slimnīcā.

Man liekas, ka mazā Sofija slimoja katras 2-3 nedēļas un mums bija jābrauc uz slimnīcu. Katru reizi viņai bija tik slikti, ka es baidījos –  mājās Sofija vairs neatgriezīsies. Atgriežoties mājās, somu, kurā bija slimnīcai paredzētās mantas, nemaz vairs nekrāmēju ārā, jo zināju, ka drīzumā atkal būs jāatgriežas slimnīcā. Bērnu paliatīvais dienests ļoti palīdzēja mums ar medikamentiem, medicīnisko aparatūru, sniedza profesionālu medicīnisko aprūpi, kas viesa pārliecību, ka tas ir tikai laika jautājums un Sofija noteikti izveseļosies.

Katru reizi, kad nonācām slimnīcas uzņemšanas nodaļā, cerējām, ka tur dežūrēs „mūsu” mīļā daktere Fridrihsone, kura, zinot mūsu slimības vēsturi, centīsies sniegt maksimālu palīdzību un neatstās „lieku” reizi slimnīcā. Ja tomēr nācās palikt slimnīcā, mēs zinājām, ka tuvumā ir „savējie”, un gaidījām viņu parādīšanos palātā. Un atkal nāca daktere Jansone (tā nu sanāca, ka viņa bija mūsu vadošā ārste), kā viens svaiga, dzidra gaisa malks, un tā, it kā starp citu, teica: „Viņa ir tikai bērns un ir apslimusi. Visi bērni slimo. Bet pēc tam izveseļojas!” Stāstīja gadījumus par veseliem bērniem, viņas kolēģu un paziņu bērniem, kas apmeklē bērnu dārzu, bieži aplipina viens otru un slimo.Un es viņai ticēju! Es noslaucīju asaras, nomierinājos un sāku domāt, ka arī mana mazā Sofija ir tikai mazs bērns un viņa patiešām kļūs stiprāka un izveseļosies.

Tā tas turpinājās visu Sofijas dzīves pirmo pusgadu. Tad tika veikta sarežģīta sirds operācija, kas noritēja ar sarežģījumiem. Katru dienu, ko Sofija pēc operācijas pavadīja reanimācijā, mēs nebijām pārliecināti, ka nākamajā rītā Sofija būs turpat, savā gultiņā – dzīva… Neviens ārsts nebija par to pārliecināts…

Kaut arī Sofija ārstu uzraudzībā atradās visu diennakti un mediķi brīnišķīgi veica savus pienākumus, bet daktere Jansone nāca mūs apraudzīt, sniedza atbalstu un turpināja kontrolēt situāciju arī pēc reanimācijas.

Mēs bieži braucām uz pārbaudēm un pēc palīdzības uz paliatīvās aprūpes dienestu, kur pie durvīm  mūs vienmēr sagaidīja māsiņas Gaļina, Vera un Olga, kuras apvija mūs ar savām rūpēm.

Daktere Jansone iejūtīgi bija spējusi uztvert manu psihoemocionālo stāvokli un, neuzdodot liekus jautājumus, noorganizēja tikšanos ar psihoterapeiti Viju Aleidzāni. Sarunas ar psihoterapeiti palīdzēja man psiholoģiski atgūt stabilitāti.

Es esmu bezgalīgi pateicīga viņiem visiem, tai skaitā dakterei Voitovičai un dakterei Andrejevai, kuras arī strādāja ar mums, par to, ka viņi bija klāt pašos grūtākajos dzīves brīžos. Par viņu profesionalitāti, par silto attieksmi pret bērnu un mani. Par to, ka viņi sniedza nepieciešamo medicīnisko palīdzību Sofijai un psiholoģisko mums, vecākiem.

Mēs sagaidījām brīdi, kad varējām sākt dzīvot bez paliatīvā dienesta palīdzības un ar sezonālajām saslimšanām jau tikām galā paši. Tagad mēs varam iebraukt pie viņiem vienkārši ciemos, lai satiktos.

….Es braucu ar mašīnu garām slimnīcai, vedu Sofiju uz attīstošām nodarbībām, viņas apaļie vaidziņi šūpojās mūzikas taktī, un viņa ar pirkstiņu norāda man uz kaut ko interesantu aiz mašīnas stikla, bet vecākā meita ceļa krustojumā uz slimnīcu kārtējo reizi pārjautā: „ Māmiņ, vai tur ir tā slimnīca, kur Sofijai taisīja operāciju, bet es braucu jūs apciemot un mani tur gaidīja šokolāde, ja?” Un katru reizi, smaidot  ar asarām acīs, es priecīgi atbildu: „Jā, meitiņ!”