Labo darbu apraksts

miniature_flowers_sweet_roses_mini_bouquet_in_clear_glass_bottle_74c2a365

Reiz kādā sanākšanas brīdī mācītājs Ainārs Baštiks teica: „Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir noteikta sava likumība. Cilvēks piedzimst, kādu laiku dzīvo, un tad no šīs dzīves aiziet. Un mūsu asaras kādreiz ir par to, ka tas laiks starp ienākšanu un aiziešanu ir tik īss, ne jau par to, ka šī likumība vai kārtība būtu pārkāpta. Tā piepildās jebkura cilvēka dzīvē”.
Šīs likumības nav iespējamas bez ģimenes, kura palīdz izaugt, attīstīties, realizēties, atdot vai dalīties savā pieredzē, mīlēt un būt mīlētam un aiziet no šīs pasaules … un nekas no šīs lietu kārtības nav iespējams bez sievietes un vīrieša, bez vecvecākiem, vecākiem, brāļiem, māsām, bērniem.
Kad ģimenē ienāk bērniņš, mēs vecāki, parasti sapņojam un ceram, ka mūsu bērni dzīvos piepildītu dzīvi. Bet tad piezogas slimība ne saukta, ne gaidīta … un tajā brīdī, kad vecāki uzzina, ka viņu bērniņš nebūs tāds kā visi citi bērni, ka viņš varētu nerunāt, nedzirdēt, nestaigāt vai bērniņam atlicis dzīvot īsu, īsu brīdi…. tajā brīdī notiek lūzums, pazūd dzīves jēga, sašķobās pamats zem kājām. Šāda ziņa mums vecākiem ir kā kritiens no laimes pilnīgā aptumsuma bezdibenī. Lai šo situāciju izturētu, mēs vecāki, mēģinām izbēgt no patiesības, jo ir tik grūti apzināties, ka savā lielajā sāpē mēs paliekam vientuļi un nesaprasti.
Tajā mirklī, kad bērna dzīvībiņa izdziest un kļūst par Enģeli, tad tētim un mammai ir jāmācās saprast, ka viss ir beidzies, bērns šeit, uz zemes, vairs nedzīvos. Sāpes … Izmisums … Bailes … Bezspēks … Skumjas… un simtiem citu izjūtu …, kuras var saprast tikai tas, kurš tam visam ir gājis cauri vai īsts sirdsgudrs profesionālis.
Šo smago ceļu no brīža, kad slimība ir „pieteikusies” līdz bērniņa aiziešanas brīdim … kad nāk apziņa – Mēs neviens vairs nebūsim vairs tie paši.
Lai šo ceļu noietu, nepazaudējot gaišu skatu, ir nepieciešams atbalsts -draugu, līdzcilvēku un ļoti, ļoti profesionāls – medicīnisks, psihologa, sociālā darbinieka, kapelāna, zinoša cilvēka….
Paliatīvās aprūpes dienests ir tā saliņa, kas sniedz atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni ar neizārstējamām slimībām, kad ģimenē ir ilgstoši, smagi, neizārstējami slims bērns. Daktere Anda ar savu komandu palīdz, ja tā zinātniski saka – uzlabot ģimenes locekļu dzīves kvalitāti. Šis atbalsts ir nenovērtējams un neaprakstāms. Tikai ar laika nobīdi ir iespējams tā pa īstam aptvert, ka Paliatīvā aprūpes māsiņas, dakterītes, sociālie darbinieki, kapelāns dara pārcilvēcīgu darbu, darbu, kurš nav „ieslēdzams” astoņās stundās, jo, ja ir nepieciešams viņas ir blakus jebkurā diennakts stundā. Un tad ir tā drošības sajūta, ka mēs ar savu sāpi un nelaimi neesam vieni uz šīs lielās pasaules.
Kāds viedais ir teicis, ka bērni pie mums atnāk, lai darītu mūs labākus … Tad Paliatīvās aprūpes dienesta vadītāja Anda Jansone un viņas viedā komanda atnāk, lai vecāku dzīvi atvieglotu un palīdzētu šo atvēlēto dzīves ceļu kopā ar bērniņu noiet gaišāk, mīļāk, izbaudot katru smaidu, katru asariņu.

Māra