Mūžībā aizgājušo bērnu piemiņas svētbrīdis

Zenta Mauriņa ir sacījusi: „Puķēs un bērnos ir saglabājies paradīzes atspīdums,” savukārt Antuāns de Sent-Ekziperī: „Ja tu mīli kādu puķi, kas atrodas uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas zvaigznes šķiet ziedam.”

 

Šķiet, šo dažādo autoru domas papildina viena otru un apzīmē Mūžībā aizgājušo bērnu piemiņas svētbrīdi, vecāku, tuvinieku ikdienu, pārdzīvojumus. Bērni ir lielākā laime, lielākie skolotāji, viņu došanās debesīs – lielākā traģēdija. Mēdz teikt, ka ar laiku kļūs vieglāk. Vieglumu iespējams rast caur apziņu, ka bērna dzīvei ir nozīme un šī nozīme laikam ejot nevis mazinās, bet kļūst skaidrāka, lielāka, dziļāka. Tāpēc arī šie Antuāna de Sent-Ekziperī vārdi: „Ja tu mīli kādu puķi, kas atrodas uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas zvaigznes šķiet ziedam” iegūst jēgu.

 
Mūžībā aizgājušo bērnu piemiņas svētbrīdis ir ikgadējs Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības organizēts pasākums, kura laikā, starp Mirušo piemiņas dienu un pirmo Adventi, ģimenes tiekas, lai aizdegtu svecīti savu mūžībā aizgājušo bērnu piemiņai.

 

Mūžībā aizgājušo bērnu piemiņas svētbrīdi Biedrība organizē jau vairāk kā 13 gadus pēc kārtas. Arī šogad, 1. decembrī, pateicoties viesnīcas Eiropa Royal Hotel atbalstam, piemiņas svētbrīdis norisinājās skaistajās Benjamiņa nama telpās. Svētbrīdi vadīja LBDS bīskapa vietnieks, mācītājs Edgars Gobiņš. Ievadvārdus teica bērnu paliatīvās aprūpes komandas kapelāne Helēne Saleniece. Par muzikālo pavadījumu rūpējās Ilze Kaspare, Indra Ozola un Larisa Carjkova.