Aicinām atbalstīt bērnu paliatīvās aprūpes centra “Sapņu tilti” izveidi!

Print

Divdesmitajā darbības gadā Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība (BPAB) uzsākusi multifunkcionāla bērnu paliatīvās aprūpes centra “Sapņu tilti” izveides projektu, aicinot sabiedrību, uzņēmējus un citus interesentus atbalstīt ieceres īstenošanu, ziedojot finansiālos un materiālos līdzekļus un intelektuālos resursus. Centram dots Mārtiņa Freimaņa dziesmas nosaukums. “Izveidojot centru, mēs ceram būvēt sapņu tiltus uz priecīgu, kvalitatīvu un pilnvērtīgu dzīvi, neskatoties uz veselības stāvokļa radītajiem ierobežojumiem,” saka daktere Anda Jansone, BPAB valdes priekšsēdētāja.

Pirmais uzdevums būtu atrast būvniecībai piemērotu zemes gabalu, vislabāk – Pierīgā. “Esam sazinājušies ar vairākām pašvaldībām, tomēr vasarā spēkā stāsies likuma izmaiņas, kas pašvaldībām zemi ar apbūves tiesībām  ļauj iznomāt tikai līdz 30 gadiem,bet pēc tam ar mūsu centru pašvaldība varētu rīkoties pēc saviem ieskatiem.Tāpēc vēlamies lūgt privātus zemes īpašniekus iesaistīties mūsu projektā,” aicina Anda Jansone.

BPAN_01

 

Foto: Elīna Roze

Vecākiem augsts izdegšanas risks

Latvijā ir aptuveni 600 – 700 bērnu ar neizārstējamām slimībām un/vai ierobežotu dzīvildzi. Lielākoties bērni cieš no neiroloģiskām, ģenētiskām un onkoloģiskām saslimšanām. Tomēr tas, ka bērnu nevar izārstēt, nenozīmē, ka viņam nevar palīdzēt. Neatkarīgi no bērnu veselības stāvokļa, viņiem ir līdzīgas vajadzības: augt ģimenē, būt mīlētiem, rotaļāties, priecāties, dzīvot maksimāli pilnvērtīgi. “Galvenais centra izveides mērķis ir nodrošināt neizārstējami slimo bērnu dzīves kvalitāti, atelpas brīdi ģimenēm un cieņpilnu dzīves noslēguma aprūpi bērniem, kas aiziet, un viņu ģimenēm, kā arī piemiņas iespējas. ”

Neizārstējami slima bērna aprūpe no vecākiem prasa 24 stundu uzmanību. “Nereti bērnus audzina viens no vecākiem, tādēļ ir apgrūtinātas iespējas iesaistīties darba tirgū un sabiedriskajā dzīvē un pastāv augsts izdegšanas risks,” stāsta ārste. Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības patronāžā esošie vecāki atklāj, ka nereti biedrības rīkotie pasākumi ir vienīgās reizes gadā, kad viņi izraujas no mājām un atrod kaut nedaudz laika sev. Arī sameklēt bērnam pieskatītāju ar atbilstošām iemaņām ir problemātiski, jo šiem bērniņiem ir īpašas vajadzības: ne katrs ir spējīgs nomainīt gastrostomu vai apkopt traheostomu, kopt gulošu vai nerunājošu bērnu. Turklāt ģimenē, kurā aug bērns ar īpašām vajadzībām, veselo ģimenes locekļu vajadzības bieži vien paliek pēdējā plānā.

Lai gan paliatīvajā aprūpe esošie bērni var dzīvot ilgi, tomēr vecākiem nākas saskarties arī ar bērna nāvi. “Bērna zaudējums jebkurai ģimenei ir liels trieciens, arī tad, ja bijis zināms, ka viņa dzīves ilgums ir ierobežots,” skaidro Anda Jansone. “Psiholoģisks, garīgs, sociāls un medicīnisks atbalsts bērna dzīves beigu posmā, nāves brīdī un sēru periodā būtiski atvieglotu ģimenes zaudējumu. Pasaulē to pazīst kā hospisa pakalpojumu.” Tomēr Latvijā joprojām trūkst kvalificētu bērnu paliatīvās aprūpes speciālistu.

“Sapņu tilti” – mājas, nevis slimnīca vai aprūpes iestāde

Visi iepriekšminētie apstākļi kļuvuši par iemeslu, lai sāktu darbu  pie “Sapņu tiltu” izveides. “Esam paredzējuši nodrošināt daudzveidīgus pakalpojumus. Pirmkārt, tas būtu dienas centrs – šobrīd Latvijā tādi ir pieejami tikai bērniem ar garīgās veselības traucējumiem, bet ne paliatīvajiem bērniem. Tāpat centrā būtu arī terminēta bērna ilgtermiņa aprūpe  – līdz 28 dienām gadā vecāki varētu izmantot šo iespēju kā atvaļinājumu, piemēram, doties ceļojumā vai vienkārši atpūsties,” par plānotajiem pakalpojumiem stāsta Anda Jansone.

“Centra vidi vēlamies maksimāli tuvināt mājas apstākļiem. Lai gan bērnu istabās būs nepieciešamais aprīkojums, piemēram, pacēlāji, tomēr tā nebūs slimnīca ar palātām un baltiem palagiem, un šauriem, gariem gaiteņiem vienmuļās krāsās.” Piemēram, Lielbritānijā šādus centrus tā arī dēvē – par mājām. Annas māja, Džona māja utml. “Palātu vietā istabiņas ar izeju uz pagalmu, gaiteņu vietā – rotaļu zonas, auksto dienasgaismu vietā – dabisks apgaismojums. Mēs vēlamies, lai galvenais, kas bērniem paliek atmiņā par centrā pavadīto laiku, būtu rotaļas un aktivitātes. Šeit būtu arī patvērums ģimenēm, kas piedzīvo smagas ciešanas un kam vajadzīga iespēja atjaunoties, un kopiena – iespēja satikt cilvēkus ar līdzīgu pieredzi un uzturēt kontaktus.”

Ja vecāki vēlas atpūsties, tomēr vienlaikus būt līdzās bērnam,  viņi top varēs darīt centrā ierīkotajā viesnīcā ģimenes locekļiem. Paredzēts arī psiholoģisks un garīgs atbalsts ne vien bērniem, bet arī viņu tuviniekiem.

Tāpat centrā tiks piedāvātas dažādas nodarbības bērniem: mākslas un mūzikas terapija, fizioterapija, psihoterapija, sensorā istaba, ūdens procedūras. “Arī tad, ja bērns nerunā, ar viņu ir iespējams sazināties, piemēram, izmantojot maņas – redzi, tausti, dzirdi, ožu. Arī tad, ja bērnu nevar izārstēt, var palīdzēt viņam justies labi, sadzīvot ar veselības stāvokļa radītajiem ierobežojumiem,”norāda Anda Jansone. “Būtībā tā ir psihosociāla rehabilitācija, jo mēs nenodarbosimies ar ārstniecību,” skaidro ārste. “Galvenais mērķis ir nodrošināt pilnvērtīgu un kvalitatīvu dzīvi gan šiem bērniem, gan  viņu ģimenēm.”

Lai to īstenotu, nepieciešams arī pilnveidot kompetences, kā arī apmācīt jaunus paliatīvās aprūpes speciālistus, tāpēc centra paspārnē darbosies apmācību centrs.

Hospiss – kopā līdz galam

Tāpat centrā paredzēts nodrošināt hospiss aprūpi. “Lai gan mūsu sabiedrībā šim vārdam ir negatīva pieskaņa, tomēr šis priekšstats ir maldīgs. Tas tiešām ietver dzīves noslēguma aprūpi, speciālistu atbalstu nāves brīdī un sēru periodā, tomēr nāve ir normāla dzīves sastāvdaļa,” skaidro ārste.

“Jā, ģimenei, kura zaudē bērnu, tas ir grūti. Ja bērns mirst mājās vai slimnīcā, lielākoties vecākiem nav pat īsti laika no viņa atvadīties. Ātrā palīdzība bezkaislīgi konstatē nāves faktu, apbedīšanas kantoris mirušo ķermenīti aizved prom, un vecāki paliek ar tukšām  rokām  un salauztu sirdi. Pēc tam viņi bērnu var redzēt tikai morga drūmajā vidē un kapličā, gulošu zārkā. Mēs vēlamies mainīt šo pieeju.” Centrā paredzēts veidot auksto jeb atvadu istabu ar speciālu aukstumgultu, kurā mirušais bērniņš var atdusēties vairākas dienas, tuvinieki var izvietot bērna mīļlietiņas, pienācīgi atvadīties. Taču psiholoģisks, garīgs un sociāls atbalsts nepieciešams ne vien tad, ka bērns jau ir miris, bet arī tad, kad viņš ir pēdējā ceļā.

“Visi šie pasākumi būtiski atvieglo sēru procesu. Mēs arī vēlamies izveidot starpkonfesionālu kapelu un piemiņas vietu, piemēram, tas varētu būt īpašs dārzs centra teritorijā, fotogrāfiju panelis kapelā vai akmeņi ar iegravētiem bērnu vārdiem.”

Būvēsim “Sapņu tiltus” kopā!

Patlaban Latvijā nav analoģisku centru, tomēr “Sapņu tiltu” būvēšana nav iespējama bez sabiedrības atbalsta. “Mēs lēšam, ka projekta izmaksas varētu sasniegt 3 miljonus eiro, un esam iecerējuši to īstenot pa kārtām, atverot 2023. gadā, ” skaidro Anda Jansone. “Pirmais uzdevums būtu atrast būvniecībai piemērotu zemes gabalu, ideālā variantā – Pierīgā. Esam sazinājušies ar vairākām pašvaldībām, tomēr vasarā spēkā stāsies likuma izmaiņas, kas pašvaldībām zemi ar apbūves tiesībām  ļauj iznomāt tikai līdz 30 gadiem,bet pēc tam ar mūsu centru pašvaldība varētu rīkoties pēc saviem ieskatiem.Tāpēc vēlamies lūgt privātus zemes īpašniekus iesaistīties mūsu projektā,” aicina valdes priekšsēdētāja.

Atbalstīt centra izveidi, iespējams arī ziedojot naudu tiešsaistē  vai ar pārskatījumu BPAB kontā:

LV89HABA0551031987269,
AS „Swedbank”
Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība, Reģ. Nr. 40008033071

Tāpat būsim pateicīgi par intelektuālā darba ziedojumiem: projektu vadību, projektēšanu u.c. Plašākai informācijai lūdzam sazināties ar Andu Jansoni, rakstot epastu [email protected]com , zvanot 67 064 443 vai 28 350 053.